Vakaros, kad neko sarežģītu negribas.
Kad negribas domāt un izprast smalkās un divkosīgās pasaules intrigu
shēmas. Kad negribas dziļas un filozofiskas pārdomas. Brīžos, kad gribas
noticēt pasaulei mazliet naivākai, mazliet vienkāršākai, mazliet
saulainākai un ar nedaudz vairāk laimīgām beigām. Tomēr arī saglabājot
līdzsavaru un nejauši nenonākot banalitātes bezdibenī, kur savu vietu
atradušas vairums romantisko komēdiju. Tad nu lūk, starp dažāda garuma un satura datorspēļu sesijām, šī bija filma, kas man kļuva par šo uzmanīgi sajaukto kokteili.
Rock of Ages
Varbūt
tapēc, ka man vienkārši patīk vecās rock(nroll)-mūzikas pērles. Varbūt
arī tapēc, ka man vienkārši patīk mūzikli. Savienojiet šīs abas lietas
un tik iegūts labi pavadīts vakars, kā jau par to reklamējas uz filmas
plakāta izvietotais sauklis. Filma necenšas piedāvāt jaunas un
revolucionāras idejas, bet gan paņem visu veco, labo un laika zoba
pārbaudīto, un saliek to visu gluži kā senu, šķietami kādā deja-vu
redzētu un acīm tīkamu puzli, kuras katras gabaliņš sava vietā
ievietojas perfekti. Stāsts varbūt ir naivs, tomēr ne tik naivs, lai
kļūtu banāls. Mūzika, kā jau minēts, ir laba, jo sastāv no 80/90 gadu
rokmūzikas spožākajiem darbiem. Visu pārējo (arī) pavada pabeigtības un
noslīpētības aura. Viss ir tieši tā kā tam ir jābūt. Nekas vairāk,
nekas mazāk. Bet tādos vakaros arī neko vairāk nevajag. Daudz labas
mūzikas un pāris jauku un naivu mīlasstāstu. Jes.
No comments:
Post a Comment
ha ha!