Zilās maldugunis

Daudz tumšu lokāciju un mistiski zilgani spilgtu gaismu - tāds bija pirmais iespaids no filmas Prometheus treilera. Nākošais iespaids vēstīja par filmu ar zināmu sci-fi tematiku. Atceroties mūsdienu datorgrafikas iespējas un ņemot vērā savu mēreno patiku pret sci-fi filmām, nolēmu, ka man jāredz arī šis garadarbs.

Prometheus

Specifiska filma, specifiskai auditorijai. Visu filmu nepamet sajūta, ka tas viss jaut kur, kaut kad ir redzēts.Varbūt ne gluži tādā veidolā un izskatā, bet tematiski pavisam notiekti. Filmas ritējumā ne reizi vien pārādās nejaušas un ne tik nejaušas atsauces uz vecajām Alien daļām. Bet filmas beigas gluži vai iespļauj sejā: "ja jūs vēl nesapratāt, tad lūdzu jums uzskatāms kadrs, lai būtu nepārprotami skaidrs, ka šis gabals pavisam notiekti ir saistīts ar Aliens sāgu". Vai tas ir slikti? Nebūt nē. Patiesībā interesanti, jo filmā tiek atklāts nedaudz vairāk par iekš Alien sastopamo nezvēru izcelsmi. Lai gan rodas arī virkne jaunu jautājumu. Varbūt man vajazētu noskatīties otrreiz un atbildes atrastos arī uz tiem. Varbūt kādreiz to arī izdarīšu. Lai nu kā, darbība risinās krietnu laiku pirms pirmās Alien daļas, bet nebeidzas gluži ar Alien sākumu, kas liek domāt, ka būs vēl otrā daļa. Man gan vairāk gribētos kādu null-to daļo, kas paskaidrotu tieši Prometheus sākumā notiekošo. Vizuāli filma ir krāšņa, cik nu krāšņa var būt sci-fi filma. Pamata sižets arī ir ok un lieliski papildina Alien sāgu. Kas mani kaitināja, tad tās bija dažādu tēlu raksturu detaļas. Filmā it kā attēlota nākotne, bet joprojām cilvēki nav iemācījušies atmest nejēdzīgi bērnišķīgas krutuma izrādīšanās tieksmes, tāpat arī līdzīgi ar reliģiskām muļķībām. Varētu padomāt, ka uz tādām misijām sūta nobriedušus un racionālus cilvēkus, bet nē, mēs sastopamies ar bariņu apšaubāmas garīgas stabilitātes dīvaiņu. Laikam jau racionālie izdomāja palikt mājās. Un līdzīgi kā iekš Alien, arī šeit komandā esošais androīds tiek pataisīts par grēkāzi. Pieverot acis uz šīm un vēl dažām nepilnībām, visā visumā laba filma. Otrreiz gan tā īsti nevelk skatīties, ta kā varbūt nemaz tik laba nav. Otro daļu, gan labprāt noskatīšos, kad tāda iznāks.

Izkrāsot nostaļgiju. Melnbaltu.

Reiz bija laiks, kad spēļu pasualē valdīja 2d platformeri, kas pārbaudīja spelētāja refleksus un vajadzības gadījumā lika pie tiem piestrādāt. Tiem laikiem un tām spēlēm tomēr bija savs šarms. Ok, mums (vairumā gadījumu) nebija dziļa un savērpta stāsta, kas paskaidroja, kapēc vispār būtu jāpārvar bezgalīgās vienvirziena takas ar gaisā peldošām platformām un ik aiz pakalna uzglūnošām briesmām, bet to arī nevajadzēja, mums pietika ar "tapēc, ka to var" motivāciju. Vai vismaz es šaubos, ka pārāk daudz cilvēki ar aizrautību spēlēja Mario tapēc, ka gribēja izglābt princesi.
Vai šie laiki ir zuduši? Vai vienīgais veids, kā tagad atkal piedzīvot veco arkādes spēļu burvību, ir pieslēgt pie TV veco 8 bitu konsoli vai ļauties emulatoru ērtībām? Nebūt nē.

Limbo

Vienkāršības effektivitāte. Nevajag nedz detalizētu stāstu ar prātam neaptveramiem pasaules izmēriem, nedz krāšņas 3d vizuālās ainavas un pat arī ne krāšņas vai vispār krāsainas 2d ainavas! Pietiek ar melnbaltu atmosfēru un vienkāršu, bet noslīpētu ideju. Limbo ir drūma un aizraujoša spēle. Daļēji tapēc, ka atmosfēra sevī ievelk un liek doties tālāk, daļēji tapēc, ka gribas saprast, kur un kādos sižetiskos apstākļos risinās spēlēs darbība, un daļēji tapēc, ka spēle nav nedz par vieglu, nedz par grūtu. Lai arī brīžiem nākas neduadz pakustināt savu pelēko masu, lai izfantazētu, kā tikt tālāk, tomēr tas nekļūst pārāk nogurdinoši vai apnicīgi. Mīklu risinājumi tiek atrasti un prieks līdz ar tiem.
Stāsts spēlē ir atvērts plašai jo plašai interpretācijai. Un pat ja ļoti gribas saprast, kas un kā, spēle sniedz tikai dažas nekonkrētas detaļas par to, kas tur vispār notiek. Un pat izspēlējot spēli līdz galam, nekas īpaši skaidrāks nepaliek un šķiet vislielākā un vissarežģītākā spēlēs risināmā mīkla ir pats stāsts. Jo tas nav tik nekonkrēts, lai to varētu brīvi ignorēt un nav arī tik viennozīmīgs, lai kaut aptuveni būtu skaidra notiekošā būtība. Galu galā sāk likties, ka katra šķietami nejaušā spēles detaļa ir abstrakti ļoti nozīmīgs elements stāstā. Smadzeņu spēlēs un zināms mindfuck, bet ir labi.

We built this city..

Vakaros, kad neko sarežģītu negribas. Kad negribas domāt un izprast smalkās un divkosīgās pasaules intrigu shēmas. Kad negribas dziļas un filozofiskas pārdomas. Brīžos, kad gribas noticēt pasaulei mazliet naivākai, mazliet vienkāršākai, mazliet saulainākai un ar nedaudz vairāk laimīgām beigām. Tomēr arī saglabājot līdzsavaru un nejauši nenonākot banalitātes bezdibenī, kur savu vietu atradušas vairums romantisko komēdiju. Tad nu lūk, starp dažāda garuma un satura datorspēļu sesijām, šī bija filma, kas man kļuva par šo uzmanīgi sajaukto kokteili.

Rock of Ages

Varbūt tapēc, ka man vienkārši patīk vecās rock(nroll)-mūzikas pērles. Varbūt arī tapēc, ka man vienkārši patīk mūzikli. Savienojiet šīs abas lietas un tik iegūts labi pavadīts vakars, kā jau par to reklamējas uz filmas plakāta izvietotais sauklis. Filma necenšas piedāvāt jaunas un revolucionāras idejas, bet gan paņem visu veco, labo un laika zoba pārbaudīto, un saliek to visu gluži kā senu, šķietami kādā deja-vu redzētu un acīm tīkamu puzli, kuras katras gabaliņš sava vietā ievietojas perfekti. Stāsts varbūt ir naivs, tomēr ne tik naivs, lai kļūtu banāls. Mūzika, kā jau minēts, ir laba, jo sastāv no 80/90 gadu rokmūzikas spožākajiem darbiem. Visu  pārējo (arī) pavada pabeigtības un noslīpētības aura. Viss ir tieši tā kā tam ir jābūt. Nekas vairāk, nekas mazāk. Bet tādos vakaros arī neko vairāk nevajag. Daudz labas mūzikas un pāris jauku un naivu mīlasstāstu. Jes.