Nedēļas nogale fantasy stilā.

Pēdējās dienas bija uznācis zināms izsalkums pēc piedzīvojumiem klasiskā fantasy stilā. Tā vietā, lai skraidītu pa lielām ar lētu zobena imitāciju un vietējā maximā mēģinātu pārdot "loot"u, kas izkritis no rajona drošākā baloža, es uzmeklēju nosacīti nesenu spēli, ko cilvēki savā laikā bija cēluši bez maz vai debesīs. Dragon Age: Origins.

Šis bija viens no tiem gadījumiem, kad mana un masu gaumes pilnīgi noteikti nesakrita. Spēlē ir iestrādāta diezgan apjomīga scenāriju izvēles sistēma, kas spēlētājam ļaut pašam izvēlēties, kā attīstīsies tālākais sižets. Iespējāms, ka šis bija tas faktors, kam vajadzēja likt šai spēlei spīdēt. Diemžēl man tas šķiet būs gājis secen. Nezinu, varbūt man nepatīk pieņemt pārāk daudz lēmumu, bet spēles ritējums paliek varen saraustīts, ja ik pēc 5 minūtēm jāizvēlas kāda no piecām frāzēm, ko izmantot par atbildi kārtējām jautājumam, kuram, varbūt pat nav nemaz tik ļoti izšķiroša nozīme. Saraustījumu vēl vairāk papildina nedabiski garie dažādu logu un scēnu ielādes laiki. Rezultātā, jau pēc dažām stundām mana interese par galveno stāsta līniju ir zudusi un pasaules liktenis kļūst vairāk vai mazāk vienaldzīgs. Diemžēl izdaudzinātā izvēļu iespēja nepieļauj iespēju pamest taisnības cīnītāju rindas, lai pievienotos dēmonu ordām un palīdzētu viņiem ar garlaicīgās pasaules renovācijas plāniem.
Cīņas arī nespēj īsti pārsteigt ar savām, it kā, inovatīvajām komandas biedru programmēšanas iespējām. Var jau pavadīt vēl pāris stundas eksperimentējot ar izpildes nosacījumu un automātisko darbību kombinācijām, bet es šaubos, ka tas ir tas, kam vajadzēja kļūt par šīs spēles essenci. Visādi citādi cīņas ir garlaicīgas standarta operācijas ar optimālā secībā nospiestiem komandu taustiņiem, pēc kuru nospiešanas var pasīvi vērot, kā tiek izpilditas ievadītās komandas. Iespējams, ka Tera mani izlutināja ar savu pasakaino cīņu dinamiku un iespējams, ka es vairs nekad nevarēšu paciest nevienu RPG, kam nebūs vismaz ekvivalenti līdzvērtīgas un dzīvas cīņu mehanikas kāda tā bija iekš Tera. (bet vairāk par Tera kādu citu reizi)
Vizuālais izpildījums arī nepaķēra. Un ne tikai dēļ izplūdušajiem pikseļiem tekstūrās. Es saprotu, ka klasiskais fantasy pieprasa savu viduslaiku drūmumu, bet es esmu redzējis spēles, kas par spīti viduslaiku pasaulei spēj pārsteigt ar krāšņām vizuālajām ainavām un sniegt patīkamu vizuālo baudījumu (Kā piemēram Kingdoms of Amalur).
Lai nu kā, interesantākā daļa izrādijās divu komandas biedru savstarpējie dialogi, kas sāka attīstīties, kad nekas cits īpaši svarīgs nenotika (piemēram, klīstot apkārt pa pasauli) un pār kuriem [dialogiem] man nebija nekādas kontroles. Jā, varbūt tieši tapēc, ka tās bija vienīgās reizes, kad man nevajadzēja aktīvi domāt, ko atbildēt un starp dažajām piedāvātajām atbildēm mēģināt atrast kādu, kas vistuvāk raksturotu to, ko gribu teikt. Jā, varbūt es gribēju uztvert stāstu, nevis aktīvi piedalīties tā veidošanā. Līdzīgi kā lasot grāmatas, būtu diezgan interesanti, ja vietām atstātās tukšās vietas pašam būtu jāaizpilda ar vienu no dažiem piedāvātajiem variantiem. Tas viss ir forši un jauki un tam pavisam noteikti ir sava vieta un laiks, bet tas nebija tas, ko es gribēju sagaidīt no šīs spēles.
Protams, tas viss ir gaumes lieta un to tikai apstirpina spēles diezgan lielā popularitāte. Bet mans vienīgais secinājums - nē, šis nav priekš manis.
Bet jā, šķiet jāatgriežas labāk pie Heroes 5, par kuriem vēlāk iepējams varētu kaut ko šeit uzrakstīt.