Iznīcinot ļaunumu

Gluži kā ar visu citu arī ar spēlēm darbojas sen zināmais noteikums, ka ir spēles un ir labas spēles, bet starp labajām atrodas retas pērles, kas nopelna savu vietu vēsturē un kļūst par popularitātes ikonām un stūrakmeņiem. Skaitliskas statistikas iemeslu dēļ ar vien retāk mūsdienās atrodas spēles, kas spēj iemantot šādu virtuālu titulu. Tomēr šad tad, ik pa laikam atrodas drosminieki, kas mēģina atkal un atkal vēlreiz uzkāpt Everestā pirmo reizi.

Diablo III

Es nezinu, bet reizēm man liekas, ka spēļu studija Blizzard savās darbinieku rindās ir pieņēmusi arī pāris voodoo maģijas šamaņus, kas  apvārdo katru viņu produktu. Kā gan vēl citādi varētu izskaidrot viņu spēļu aizrautīgumu, spēju ieinteresēt un ievielkt maģiskā transā uz stundām It sevišķi tapēc, ka spēļu viņiem nemaz nav tik daudz. Bet nē, nekā pārdabiska, šis vienkārši būs tas gadījums, kad cilvēki lietai pieiet nopietni un azartiski. Pieslīpējot un nospodrinot visu līdz pēdējam sīkumam. Un ne kā citādi, jo kaut ko, kas nav perfekts pasaulei rādīt nav atļauts. Un tikai loģiski, ka tad visi no retajiem produktiem būs kvalitatīvi un baudāmi. Tātad Diablo 3.
Ir grūti izcelt kaut ko reizēs, kad viss ideāli saplūst vienotā unisonā, gluži kā ideāli pagatavotā zupā, kur katra garša papildina viena otru un, individuāli neizceļoties, kopā rada harmonisku garšu kokteili. Šī spēle seko šādam līdzīgam piemēram. Par spīti žanra neoriģinalitātei, spēles process kaut kā mistiski īsti nekad nespēj nogurdināt. Normal grūtības pakāpes sākuma līmeņos spēle lutina ar savu vienkāršību un galu galā mana tēla pirmā nāve notika nedaudz pāri spēles vidum. Bet varbūt tas arī ir labi, jo papildus grūtības tikai traucētu sākumā aprast ar pašu procesu, pasauli un stāstu.
Stāsts ir labs un saturīgs, un, sekojot labākajās Warcraft tradīcijās, ar samērīgu episkuma piedevu. Kā gan citādi, galu galā mēs šoreiz cīnamies ar absolūto ļaunumu. Es vairs neatceros tik labi, kas īsti notika iepriekšējās spēles daļās (Diablo un Diablo 2), tapēc neņemšos salīdzināt. Vienīgais, ko man būtu gribējies vairāk, ir lielāka kontrolējamā varoņa saistība ar pasauli. Jo patreiz ir sajūta, ka pasaules glābšana šoreiz ir uzticēta nejauši garām klīstošam piedzīvojumu meklētājam.
Vizuālais ir atbilstošs mūsdienu standartiem. Brīžiem liekas, ka ekrānā redzama kāda eļļas glezna ar tik tikko pamanāmiem otas triepieniem un ideāli saskaņotiem krāsu toņiem. Tas viss lieliski papildina pasaku valstības atmosfēru.
Bet tas, ar ko šī spēle rada jaunu precedentu pasaules spēļu vēsturē ir tās izsoļu sistēma. Protams, ka izsoļu sistēma online spēlēs nav nekas jauns. Kāda tad atšķirība? Paraleli izsoļu namam, kas darbojas ar spēles zeltu, kas krīt no vietējiem meža lāčiem, it kā viņu pusdienas sastādītu garām klīstošie inkasatori, Blizzard kā eksperimentu spēlē ir ieviesis izsoļu zāli, kas darbojas ar reālu naudu. Tieši tā - tagad cimdus, kas novilkti pagrabā piebeigtam dēmonam var mēģināt par pāris eiro notirgot kādam citam, kuram bija slinkums risināt pagraba dēmona problēmu vai arī, ja šim kādam no minētā dēmona izkrita ne tādas krāsas un parametru cimdi, kādus bija vēlējies. Tas patiešām darbojas, zem šķietami nesvarīga nosacījuma, ja atrodas pircējs. Tomēr kā rāda prakse, tad šobrīd viduvējas mantas notirgot ir tuvu neiespējami, bet izcilu mantu cenas visumā ir zemas. Tad nu, ja veiksme uzsmaida, tad pāris eirocentus nedēļā var sagrabināt. Loģiski, ka tagad jau cenas zemas, jo lielais troksnis ir norimis un visi nomierinājušies līdz brīdim, kad Blizzard izlaidīs jaunu papildinājumu.
Visumā spēle ir pat ļoti ok.